Ko tu gaidi, vecais puisi.

Ka šogad neprecies?

Tās ir visas tavas brūtes,

Kas atlēca ķekatās.

Latviešu folklorā tām ir dažādi nosaukumi, taču visas vieno izdarības, kas domātas ļaužu prieka izpausmei, kā arī potenciālo precinieku noskatīšanai.

Ķekatas raksturīgas ne tikai Mārtiņu laikā, bet arī Ziemassvētkos, kad cilvēki tērpti dzērvju, siena vāļu, āžu, vilku, čigānu, lāču, dzīvo miroņu vai nāves maskās staigāja pa tuvējām saimniecībām dziedādami un dejodami, līdzīgi, kā mūsdienās populārā Halloween tradīcijā. Taču atšķirībā no Halloween, ērmi bija ne tikai jāpacienā, bet arī obligāti jālaiž iekšā, kur tie vēlēja raženu un labu nākamo gadu, padzina ar savu trokšņošanu ļaunos garus un padarīja garos ziemas vakarus krietni jautrākus.

Ķekatniekiem bija pienākums slēpt savu identitāti un neļaut mājiniekiem uzminēt, kas slēpjas zem maskas. Lai slēptos, ļaudis pat mutē lika priekšmetus vai taisīja liekos zobus, lai tos neatpazītu pēc balss. Savukārt mājinieki viltīgi mēģināja atklāt maskēto viesu identitāti, uzdodot dažādus jautājumus par ķekatnieku gaitām.

Ķekatas nebija vien izklaides pasākums, bet ietvēra lērumu dziesmu un darbību, lai ievadītu saimniecību veiksmīgā jaunajā gadā un veicinātu tās labklājību. Tām bija arī sociāls aspekts, jo, ejot ķekatās, jauni puiši cerējuši noskatīt skaistas meitas sev par sievām. Savukārt neprecētās meitas zīlēja potenciālā precinieka nākšanu.

Budēlīti, tēvainīti,

Izper manu līgaviņu:

Dievs dos manai līgavai

Citgad mazu ķēbulīti

Arī otrapuse.lv esam sagatavojuši iespēju uzlikt Masku, lai izietu ķekatās un slepus noskatītu partneri!

Hand drawn bear riding a bike vector designed by Freepik

©Liz Climo